( Latvian)
Cilvēki Przemysl pilsētā cēlās augšā. Apsardzes balsis nāca no pilsētas sienām. Vārtu durvis čīkstēja. Pa šīm durvīm ļāva ienākt cilvēkiem un tirgotājiem. Pāri īpatnējiem jumtiem lēni gaisā cēlās dūmi – mājsaimnieces gatavoja brokastis. Uz karstajiem akmeņiem viņas cepa speciālu kūku, ko sauca par „podplomyk” Augstākā pilsētas daļa tika atdalīta ar atpūtas valni, noslēdzot ar ozolu apaļkoku palisādi. Patstāvīga uzraudzība tika turēta no pils torņa un cauri koka torņa vārtiem grupa bruņotu jātnieku atstāja pilsētu. Viņi bija prinča vēstneši, kuri tika sūtīti no Vislānijas cilts vadoņa ar svarīgu ziņu. Vislānieši dzīvoja pie Vislas upes. Vislānijas un Ledzianijas ciltis dzīvoja draudzīgi jau daudzus gadus. Ledzianijas princis, uz Przemysl pilsētu sūtīja savus sūtņus nodot dāvanas Vislānijas princim.
Vislielākā lauku māja pilsētā bija muižas māja Przemyslaw. Milzīgās durvis atvērās un princis stāvēja uz namdurvīm. Rokās viņš turēja milzīgu šķēpu, kuru viņš izmantoja lāču medībās – karaļa mūžamežos. Przemyslaw pie jostas bija piestiprināts cirvis ar priekšgalu uz muguras. Apbruņojies princis devās viens pats medībās. Viņš devās cauri muižas vārtiem, garām saviem padotajiem, kuri paklanījās, sveicinot savu vadoni.
Tad viņš devās pa šauru, taisnu ceļu starp mājām virzienā uz galvenajiem vārtiem. Apsargi atvadījās un viņš pagriezās gar pilsētas mūri uz mežu.
Drīz viņš pagāja garām pēdējai kotedžai un iegāja pirmatnējā mežā, kuru viņš pazina ļoti labi. Viņš gāja garām vējā kritušajiem, veciem kokiem un nobiedētam briežu ganāmpulkam. Klusums reizēm tika pārtraukts ar putnu dziesmām un koku lapu čaukstoņu.
Pēkšņi savādas skaņas iztraucēja lielo klusumu. Przemyslaw bija pieredzējis mednieks, viņš nometās ceļos aiz koka stumbra un gaidīja dzīvnieku. No biezokņa iznāca sivēnmāte ar sivēniem. Tā brūno kažoku rotāja garenas svītras. Przemyslaw uzvedās klusi, jo viņš nebija nācis medīt mežacūkas. Viņš nevēlējās nogalināt ne sivēnus, ne sivēnmāti.
Princis devās uz mežu klajumu, kur, kā bija teikuši savvaļas bišu turētāji, varētu atrast lielo lāci. Pēdējo pāris dienu laikā dzīvnieks bija izpostījis savvaļas bišu stropus un uzbrucis lopiem, kas ganījušies meža pļavās.
Przemyslaw lauzās cauri krūmu biezokņiem, papardēm un sagāztiem kokiem. Beidzot viņš atrada izcirtumu ar milzīgu ozolu. Viņš izlēma nedaudz atpūsties zem koka. Atstutēja savu šķēpu pret stumbru un meklēja somā kūku „podplymok”, kad viņa priekšā parādījās milzīgs lācis. Princis saprata, ka viņš nevarēs izmantot šķēpu, viņš varēja cīnīties tikai ar savu cirvi. Lācis piecēlās uz pakaļkājām, dusmīgi pārvietojās uz kājām un rādīja savas milzīgās ķepas ar nagiem. Lācis ierēcās un devās atpakaļ mežā. Princis bija pārsteigts, viņš satvēra šķēpu un mērķēja uz lāci. Pēc kāda laika viņš panāca dzīvnieku, kurš izlikās vienaldzīgs pret mednieku. Przemyslaw neuzbruka dzīvniekam no mugurpuses un tā bija veca tradīcija ,tā nedarīt. Viņš gaidīja, lai lācis apgrieztos, bet par pārsteigumu dzīvnieks gāja tikai uz priekšu. Princis saprata, ka lācis gribēja, lai tam sekotu.
Šādi ejot, lācis un mednieks sasniedza kalnu. Lācis apstājās, mierīgi pagriezās un norēcās. Przemyslaw saprata, ka mežu karalis gribēja, lai viņš atvadītos, tāpēc princis paklanījās kā viens vadonis pret citu. Klusumā viens uz otru skatījās – princis no Ledziani cilts un lācis, kura tumšais augums kontrastēja ar zilajām debesīm. Pēc mirkļa dzīvnieks gāja savu ceļu, bet Przemyslaw pat nemēģināja to noķert. Viņš saprata, ka tikšanās bija nozīmīga. Viņš, Przemyslaw, kā lācis – ir nopietns pret ienaidniekiem un rūpēsies par viņu cilvēkiem.
Nākamajā dienā, kad princis atgriezās mājās, viņš sasauca apspriedi un pavēlēja saviem bruņiniekiem uzzīmēt melnu lāci uz vairoga zilā laukuma. Tādu pašu zīmējumu lika uzzīmēt virs galvenajiem vārtiem.
Vairāk nekā tūkstoš gadus vēlāk, jūs varat redzēt karogu ar to pašu zīmējumu Przemysl pils torni. Vēlāk Kristietības laikos tika pievienots zelta krusts, bet tas jau ir cits stāsts.
Translation: Ieva Lapsina
